Pornogrāfija

Kad pornogrāfija kļuva
plaši pieejama tautas masām

Lai arī Viktorijas laikmetā morāle tika bargi pieskatīta, tieši šajā laika posmā uzplauka komerciālā pornogrāfija. Ja agrāk, runājot mūsdienu juridiskajos terminos, pornogrāfiska rakstura materiālus izgatavoja tikai augstāko aprindu pārstāvjiem un to darīja augsti apmaksāti mākslinieki, tad 19. gadsimtā tā kļuva pieejama vidējiem un pat zemākiem slāņiem. Pornogrāfijas izplatību neapšaubāmi ietekmēja zinātniski tehniskās revolūcijas atklājumi, proti, drukas un foto attīstība.

Pornogrāfija un literatūra.

Pirms 19. gadsimta literatūra tika izdota mazās tirāžās, jo to ļaužu skaits, kas mācēja lasīt un spēja samaksāt par grāmatām, kā arī veltīt laiku lasīšanai, bija stipri ierobežots. Parādoties aizvien vairāk izglītotiem un līdz ar to daudz vairāk pelnošiem ļaudīm, pieauga pieprasījums. Lai arī erotiskā lasāmviela kļuva pieejama, varas pārstāvji centās to cenzēt. Cenzūrai tika pakļauta pat klasiskā grieķu literatūra. Tika organizētas neskaitāmas biedrības cīņā ar “netikumību”. Šīs biedrības sev par mērķi izvirzīja cilvēka dabiskās seksualitātes izpausmes apkarošanu. Neskatoties uz to, no 1820. gada līdz 1840. un pēc 1860. gada erotiskās literatūras izdevumu skaits bija milzīgs. Ja gadsimta pirmajā pusē rakstnieki vēl seksuālo ainu aprakstīšanai izmantoja simbolus un metaforu, tad vēlāk kautrīgums tika mets pie malas un lietas tika sauktas īstajos vārdos. Grāmatu nosaukumi nepārprotami liecināja par to saturu: “Gultas draugs vai pamācības jaunavām” (1824), “Dāmu kalpones piedzīvojumi, intrigas un gaitas” (1822), “Mūsdienu izvirtulis” (1824), “Baudkārais turks.” (1828), “Kardināls pavedējs.” (1830), “Venēras mīlulis.” (1830), “Kā mīlēties” utt.

19. gadsimta beigās Britu salās īpaši populāri kļuva erotiskie žurnāli un gada rakstu krājumi. Vispopulārākais no tiem bija “Pērle vai ikmēneša žurnāls saldkaisliem lasījumiem”. Tā iznākšanas datums – 1879. gada jūlijs un izdošanas ilgums – pusotrs gads.

Amerikas Savienotajās Valstīs pornogrāfiski izdevumi netika drukāti, kas deva iespēju tirgotājiem papildus piepelnīties un ievest “neķītro” literatūru un periodiku no Eiropas. 1870. gadā Ņujorkā vien tika iztirgoti simts tūkstoši eksemplāru, kas tiem laikiem ir ievērojams skaitlis.

Pornogrāfija glezniecībā.

19. gadsimta sākumā erotiskās gleznas un grafikas nebija liels retums. Tāpat kā literatūru, arī pornogrāfiskās tēlotājmākslas šedevrus varēja iegūt aizvien vairāk “pikantēriju” pircēju. Lai arī lielāko tiesu Viktorijas laikmeta valstu erotika un pornogrāfija bija pasludinātas ārpus likuma, mākslinieki attiecīgā žanra gleznas gleznoja vai nu uz pasūtījuma, vai sava prieka pēc. Piemēram, slavenais angļu marīnists Joseph Turner bija arī visnotaļ ražīgs erotisko gleznu “ražotājs”. Lielākā daļa viņa erotikas ir iznīcināta, bet saglabājušās skices, kas mūsdienās ar lielu pietāti tiek glabātas Britu muzejā Londonā.

Ievērojamākie pasaules slavenie mākslinieki, kas savu talantu izpauda arī erotiskā glezniecībā, bija Žans Engrs (Jean Ingres), Ferdinants Viktors Delakrua (Ferdinand Victor Delacroix), Felisjens Rops (Felicien Rops), Tulūzs Lotreks (Henri de Toulouse Lautrec). Īpaši Lotreks savās gleznās attēloja prieka māju vai bordeļu ikdienas dzīvi. Par laimi šie darbi tika nobēdzināti no bargās cenzūras un ir saglabājušies līdz mūsdienām. Austriešu zīmētājs Pīters Fendi (Peter Fendi) savas pēdas pornogrāfiskajā mākslā atstājis ar saviem zīmējumiem, kuros attēlojis dažādas seksuālas pozas. Savukārt ungārs Mihails Ziči (Mihaly Zichi) atstājis četrdesmit zīmējumus, kuros attēlo pats savu vētraino seksuālo dzīvi.

Pornogrāfiskais foto.

1839. gadā Luiss Dagers (Louis Daguerre) publicēja aprakstu par pirmo praktisko veidu, kā iegūt fotoattēlu vai dagerotipiju, līdz ar to kļūdams par visā pasaulē pazīstamo fotogrāfijas tēvu. Pirmā dagerotipija bija izveidota uz vara plāksnes ar sudraba pārklājumu. Pirmais pornogrāfiskais foto tika izveidots 1848. gadā uz tā bija redzami vīrietis un sieviete gados, kas mīlējas. Pašlaik šis attēls glabājas Kinsi institūtā ASV.

Lai arī dagerotipijas nebija iespējams pavairot, jaunā aroda pratēji fotogrāfi izgatavoja milzīgu daudzumu pornofoto, ar ko, protams, labi pelnījās. Piemēram, ASV 1850. gadā saražoja trīs miljonus “neķītru” bildīšu. Viena tamlīdzīga bilde maksāja apmēram vienas nedēļas strādnieka algu. 1851. gadā anglis Skots Arčers (Frederick Scot Archer) un francūzis Gustavs Greis (Gustave Le Gray) vienlaicīgi izgudroja negatīva attēla iegūšanu uz fotoplates, kas ļāva pavairot fotogrāfijas. Šis izgudrojums pavēra iespēju nest pornogrāfiju plašās tautu masās. 1848. gadā Parīzē bija 13 fotostudijas, savukārt 1860. gadā jau pāri 400. 1852. gadā “nepiedienīgās” bildītes sastādīja 40% no visām pārdodamajām fotogrāfijām. Pazīstamākie pornožanra fotogrāfi bija Augusts Beloks (Auguste Belloc), Bruno Brakvije (Bruno Braquehais), Feliks Mulens (Feliks Moulin), un citi.

Pornokino rītausma.

Līdz ar kino izgudrošanu un pirmās brāļu Lumjeru filmas “Vilciena pienākšana” publisku izrādīšanu 1895. gada 28. decembrī, pirmie, kas novērtēja jaunā žanra iespējas bija porno izgatavotāji.

Pirmais ekrāna skūpsts bija ieraugāms 1896. gadā 30 sekunžu filmiņā “The Kiss”, kur redzams kā skūpstās mūzikla “Atraitne Džounsa” varoņi – jau minētā atraitne un Bilijs Baks. Tiem laikiem tā bija šokējoša filma: protams, izcēlās skandāls, turklāt katoļu baznīca aicināja filmas demonstrēšanu aizliegt. Jāatzīmē, ka uz ekrāna redzamais ļoti attāli atgādina erotisku skūpstu mūsdienu izpratnē. Neskatoties uz jebkādiem tikumības sargu pūliņiem maisam gals bija vaļā un pornokino uzsāka savu uzvaras gājienu plašo tautas masu virzienā. Pirmā īstā pornofilma parādījās tajā pašā 1896. gadā ar nosaukumu “Le Coucher De La Marie” (Gulta līgavai), kurā skatītājs varēja vērot dzimumaktu un jaunkundzi, kas izģērbjas.

Īsmetrāžas filmiņas ļāva ļautiņiem apmierināt savu kāri nolūrēt, kā mīlējas citi cilvēki un ar tieši tāpēc kļuva īpaši populāras. Protams, pornokino industrijas attīstība bija iespējama tikai tajās valstīs, kur pret to izturējās iecietīgi. Eiropā tās bija Francija, Holande, Itālija. Amerikas kontinentā – Latīņamerikas valstis. Savienotajās Valstīs neko tādu nevarēja iedomāties. Ja nu vienīgi dziļā pagrīdē. Pastāv uzskats, ka industrijas aizsākumi meklējami Buenosairesas bordeļos, kur filmas pieaugušajiem tika demonstrētas, filmētas un arī tirgotas. Vēlāk šis rūpals tieši tādā veidā pārceļoja uz Eiropu.

Pornogrāfija un likums.

Visā 19. gadsimta garumā pornogrāfiju aizliedzoši likumi parādījās regulāri un dažādās valstīs. Ievērot šos likumus palīdzēja dažādas valsts un privātas organizācijas. Angļi, piemēram, izveidoja Tikumību uzlabojošo biedrību (Society fot the Reformation of Manners), ASV tikumus pieskatīja Netikumību apkarojoša biedrība un Kontroles un uzraudzības biedrība.

Pirmais likums ASV, kas pūlējās atņemt plašām tautas masām iespēju lūkoties vai lasīt ko asinis sildošu un uzbudinošu, bija “Likums par muitas tarifiem. 1842. gads.”, kas aizliedza no Eiropas ievest “cilvēku cieņu aizskarošas” neķītrības. 1857. gadā tas tika papildināts ar aizliegumu izplatīt dagerotipijas. 1865. gadā, savukārt, parādījās likums, kas aizliedza pornogrāfiju saturošus materiālus pārsūtīt pa pastu. Visi šie likumi liecina, lai kā likumdevēji un tikumības sargi centās, attapīgi ļautiņi vienalga atrada iespēju un spraugas likumā, lai remdētu līdzpilsoņu dziņu pēc “neķītrībām”.

1857. gada Britu impērijā parlaments apstiprināja pirmo likumu, kas pirmais oficiāli aizliedza pornogrāfiju. Likums ļāva tiesnešiem iznīcināt jebkuru grāmatu vai mākslas darbu, kas pēc viņu ieskatiem varētu izrādīties pornogrāfisks. Jāņem vērā, ka tajos laikos, īpaši Anglijā par pornogrāfiju varēja uzskatīt jebko izņemot karalienes Viktorijas attēlu, ja vien kādam tas varētu raisīt seksuālu impulsu.

1873. gadā ASV Komstoka likums pie pornogrāfijas piepulcināja vēl kādu “neķītrību” – informāciju par kontracepciju un abortiem, ko tāpat aizliedza tirgot un pārsūtīt pa pastu līdz ar precēm, kas ar to saistītas. 19. gadsimta Savienotajās Valstīs pasta transportēšana bija vienīgais veids kā varēja pārvadāt preces pa valsti.

Ievērojamākās ar pornogrāfiju saistītās personas 19. gadsimtā.

Visdūšīgākais 19. gadsimta cīnītājs pret netiklību un nepiedienīgumu bija Entonijs Komstoks (Anthony Comstock, 1844-1915). Būdams vienkāršs pilsonis viņš pieteica karu visas pasaules netiklībai un drīz pēc tam kļuva par milzīgās biedrības cīņai ar netikumu priekšsēdētāju, pasta departamenta speciālo aģentu un Ņujorkas šerifa palīgu. Misters Komstoks svēti ticēja, ka neķītrās bildītes grauj sabiedrību un maitā jaunatni. Šīs svētās ticības vārdā viņš izmanījās iznīcināt 160 tonnu literatūras, kuru viņš apzīmogoja ar neķītrības zīmogu. Ugunij tika nodotas grāmatas par cilvēka seksualitāti, teātri, ģimenes plānošanu, feministiskā literatūra un viss ko Komstoks uzskatīja par “neķītru”. Tomēr, sākoties jaunajam 20. gadsimtam, Komstoka autoritāte nepārtraukti vājinājās. Pēc mēģinājuma pasludināt par neķītrību Bernarda Šova lugu “Miss Vorenas profesija”, Komstoka vārds kļuva par muļķības sinonīmu.

Viljams Dagdeils (William Dugdale, 1800-1868) bija ražīgākais angļu pornogrāfijas izdevējs un pārdevējs. Neskatoties uz neskaitāmām konfiskācijām, apcietinājumiem un pat sēdēšanu cietumā viņam izdevās noturēties biznesā četrdesmit gadus. Dugdeilu apsūdzēja pornogrāfijas izplatīšanā 1830., 1845., 1851., 1861. un 1868. gadā. Viņš bija pirmais, ko arestēja sakarā ar likumu “Par nepiedienīgām publikācijām” 1857. gadā. Neskatoties uz neskaitāmām konfiskācijām līdz mūsdienām tomēr saglabājušās Dagdeila izdotās fotokartiņas. Dagdeilam bija divi brāļi, kas tāpat nodarbojās ar tā saucamās pornogrāfijas tirgošanu un arī tika apcietināti un tiesāti. Atliek secināt: vai nu peļņa bija pietiekami liela, vai visi trīs brāļi no sirds mīlēja pornogrāfiju.

Leopolds Zaher Mazohs (Leopold Sacher Masoch, 1836-1895) – austriešu rakstnieks, kura vārds ir mazohisma jēdziena pamatā un to, savukārt, ieviesa 1886. gadā vācu seksologs Krafts Ebings. Jau bērnībā Leopoldu vilināja cietsirdība. Viņam patika aplūkot bildītes, kurās attēloti dažādi soda veidi, viņš sapņoja nokļūt nežēlīgas sievietes varā, kas iekaltu važās un spīdzinātu. Zaher Mazohs iesākumā pasniedza vēsturi universitātē, bet atteicās no šīs nodarbes literatūras vārdā. Viņš uzrakstīja vairākus mazohistiskus romānus. Pazīstamākais no tiem ir “Venēra kažokādās”. Šis attiecīgā žanra šedevrs tiek uzskatīts par atklātāko no visiem.

Viņš bija divas reizes precējies. Pirmā sieva iesākumā atteicās nežēlīgi pērt savu vīru un bija ar mieru tikai būt klāt eksekūcijai, kamēr kalpone pēra. Vēlāk viņa pakļāvās vīra vēlmēm. Leģenda vēstī, ka visvairāk rakstnieku iedvesmoja pletne ar naglām un tās radītās sāpes. Zaher Mazohs nemitīgi mudināja sievu būt neuzticīgai, ievietojot iepazīšanās sludinājumus avīzēs ar tekstu “jauna skaista sieviete vēlas iepazīties ar enerģisku vīrieti”. Lai kā pirmā sieva vēlējās izpatikt vīram, viņas pacietības mērs izsīka un viņa ierosināja laulības šķiršanu. Otro reizi Zaher Mazohs apprecējās ar savu sekretāri. Laulība izveidojās veiksmīga. Pēc visa spriežot, jaunizceptajai sievai nebija iebildumu pret vīra ekscentrisko seksuālo gaumi. Zaher Mazoham bija lādzīgs raksturs, viņš nedzēra, nesmēķēja, ļoti mīlēja bērnus. Kara laikā cīnījās un bija apbalvots par drošsirdību kaujas laukā.

© Rita Lasmane, žurnāls “Princese”, speciāli salonu “LABI” apmeklētājiem.